Guntis Šmidchens.
Nevardarbīgas politikas vēsturē Baltijas valstis ir vienīgās, kas neatkarību atguva dziedot, saka Vašingtonas Universitātes profesors Guntis Šmidchens, kurš pētījis latviešu, lietuviešu un igauņu Atmodu
Kad 1989.gada 23.augusta pievakarē aptuveni divi miljoni igauņu, lietuviešu un latviešu sēdās autobusos, lai dotos uz dažādām vietām apmēram 600 kilometru garā ceļa posmā no Tallinas līdz Viļņai, tādējādi pievēršot pasaules uzmanību Molotova-Ribentropa paktam, viņi ņēma līdzi tikai radio, nacionālos karogus un dziesmas. Tautasdziesmas un ziņģes, koru mūzikas skaistākie skaņdarbi, jaudīgas roka dziesmas, dziesminieku balādes un baznīcas lūgšanas bija Baltijas valstu Atmodas lielākais spēks ceļā uz neatkarību. Tas bija laiks, kad ļaudis bieži dziedāja asarām acīs, taču jutās vienoti un vareni. «Tautai, kas taisa savu revolūciju dziedot un smaidot, vajadzētu būt cēlam piemēram visiem,» 1988.gada jūnijā rak-stīja igauņu žurnālists Heincs Valks rakstā, kura nosaukums bija «Dziesmotā revolūcija». Tas deva nosaukumu Baltijas valstu Atmodas kustībai.
