Foto — LETA
Teātra kritiķes Silvijas Radzobes (1950—2020) vārdu un spriedumu asumu zināja pat tie, kam skatuves māksla sveša
Blieziens no skaidrām debesīm saulainā rītā, sazvanīts otrdienas, 21. aprīļa, priekšpusdienā kaut kur mežos, saka Ojārs Rubenis, nesenējais Nacionālā teātra direktors. Un to pašu apliecina daudzi zvani no pilnīgi atšķirīgiem cilvēkiem, kuri apjukuši runā gandrīz vieniem un tiem pašiem vārdiem: mēs nebijām nekādi draugi, tad kāpēc tik šausmīgs trieciens?
Dažas stundas līdz žurnāla nodošanai tipogrāfijā ir daudz par maz, pat lai aptvertu, ka Silvijas vairs nav, kur nu vēl novērtētu to, ko viņa pēc sevis atstājusi. Man pietiek pacelt acis, lai grāmatplauktā ieraudzītu kluču klučus — biezas un pamatīgas apjomā un saturā ir grāmatas, kuras Silvija uzrakstījusi pati vai iecerējusi un īstenojusi, apvienojot gan ar labu, gan ļaunu visu paaudžu Latvijas teātra aprakstītājus.
