Solvita Āboltiņa.
Solvita Āboltiņa stāsta par savām kļūdām un politisko nākotni, attiecībām ar Lembergu un meliem politikā
Neviens Latvijas politiķis pēdējos gados nav raisījis tādas kaislības kā ietekmīgā Vienotības līdere Solvita Āboltiņa, taču viņas vadītās partijas reitings kopš gana veiksmīga rezultāta 12. Saeimas vēlēšanās pastāvīgi ir samazinājies, nonākot līdz kritiskajai 5% atzīmei. 10. aprīlī Dailes teātrī sapulcētajiem Vienotības biedriem Āboltiņa paziņoja, ka ārkārtas kongresā jūnijā vairs nekandidēs uz partijas vadītājas amatu. Šis ir īstais brīdis uzdot Āboltiņai daudzus jautājumus.
Kāpēc nolēmāt atstāt partijas vadītājas amatu? Un kāpēc tomēr kandidēsit uz vietu valdē?
Lēmums nekandidēt nav tāpēc, ka ir iekšēji konflikti partijā, vai tāpēc, ka neiekļuvu Saeimā. Uzsvēršu vēlreiz, ka es saņēmu 6540 plusus Kurzemes apgabalā. Tas ir lielākais plusu skaits, jo nākamais lielākais plusu skaits [šī apgabala] Vienotības sarakstā ir 3400. Svītrojumi [man] bija 6289, tā ka viennozīmīgi tas nav stāsts par svītrošanu. Tas arī bija viens no argumentiem, kāpēc es [pēc vēlēšanām] izvēlējos palikt un kāpēc pieņēmu [Jāņa] Junkura mandātu, kad viņš to nolika. Jebkuru no lēmumiem, to skaitā pēc [vēlēšanām] palikt organizācijā, nesasaukt ārkārtas kongresu, es pieņēmu, konsultējoties ar biedriem.
