Guna Zariņa: «Mums pārmeta, ka mēs neglīti uzvedamies. Bet māksla jau nav paredzēta tam, lai kādu nomierinātu vai iepriecinātu.».
Šogad pārsteigusi ar lomām izrādēs Cerību ezers un Uguns un nakts
Spīdola, valdošā daile, Raiņa Ugunī un naktī Latvijas Nacionālajā teātrī, Nadežda, māte un svētā, kopā ar režisoru Vladislavu Nastavševu sacerētajā izrādē Cerību ezers Jaunajā Rīgas teātrī - tās aktrisei Gunai Zariņai nav tikai lomas. Tās izsaka viņas pilsonisko pārliecību, lai cik patētiski skanētu. Lai arī patētika patiešām nav raksturīga Gunas personībai.
Ar ko režisors Vlads Nastavševs tevi iekārdināja Cerību ezerā?
Cerību ezeru mēs izdomājām kopā. Sākās karš Ukrainā, zvērīgā propaganda no visām pusēm, nestabilitātes sajūta... Un vienlaikus es ieraudzīju statistiku, ka vairāk nekā puse Rīgas iedzīvotāju ir krievi. Mani tie skaitļi pārsteidza. Un kādu vakaru, stāvot uz ielas stūra, mēs ar Vladu prātojām, ka mums - latviešiem un krieviem - ir jārunā vienam ar otru un vienam par otru un ka vajadzētu uztaisīt izrādi, kas būtu analoga Latviešu mīlestībai. Idejas bija visādas. Bija skaidrs, ka izrādei jābūt krievu valodā. Manuprāt, tas ir attaisnojies.
