Juta Ance Romberga. Foto — Ieva Salmane
Jaunā teātra kritiķe Juta Ance Romberga nesen saņēma prestižo Normunda Naumaņa balvu mākslas kritikā, jo uzdrīkstas nerunāt caur puķēm
Viņas tētis ir galdnieks, mamma — ražošanas vadītāja tipogrāfijā. Viņai bērnībā tik ļoti nepatika bērnu izrādes, ka vecāki pārstāja uzstāt uz meitas kulturālo audzināšanu. 14 gadu vecumā viņa sāka iet uz teātri viena, ar sajūsmu skatījās pieaugušo izrādes, kurās varbūt tobrīd vēl visus dziļumus un rūgto asaru sāls garšu nesaprata. Pamazām Jaunais Rīgas teātris kļuva par viņas personības izaugsmes un nākamās profesijas kalvi. Viņa bija Džuljeta, bet JRT — viņas teātra mīlestības Romeo.
Tomēr ne jau ar emocionāli ērtām recenzijām 25 gadus vecā Juta Ance Romberga ieguvusi atzinību un prestižo Normunda Naumaņa balvu. Viņas balss teātra kritikā atšķiras no citām — ar drosmi, savu stilu un bezkompromisu jaunības maksimālismu. Jutas publikācijas žurnālā Teātra Vēstnesis un portālā Satori nav zināmas plašam lasītāju lokam, taču izraisījušas tektonisko plātņu sakustēšanos profesionālajā teātra vidē.
