Pauls Bankovskis. Foto — Ģirts Raģelis.
Pauls Bankovskis (1973—2020) bija labs, bet ne pareizs. Tādam rakstniekam dzīvot zem, Skalbes vārdiem izsakoties, Latvijas zemajām debesīm ir grūti
Vārdi būkšķ, krītot kā sasalušas vārnas no debesīm. Nevar parakstīt. Un tomēr gribas sāpju aizgrauztām acīm vēl ko saredzēt.
Paulam bija pieci gadi, kad man nācās ar viņu iepazīties. No tā laika man palikušas divas blāvas fotogrāfijas. Vienā Pauls sēž zālē, abām rokām apķēris milzīgu piepūšamo bumbu. Kā visu zemeslodi gribēdams sevī ietvert, lai saprastu. Otrs foto — Pauls no mugurpuses — skala puika ar lielu domātāja galvu nes sēņu groziņu ar to, ko no pasaules pats spējis paņemt.
Viņš bija lolots bērns, pastarītis. Bērnībā neviens nenojauš, ka ar saņemto mīlestību ir jāpietiek visam mūžam. Jo dzīve netaisās jelko garantēt. Tikai atņemt un atņemt, un atņemt. Kolīdz mīlas vējš nepūš, esamības buras pārvēršas šļauganās lupatās. Vēlībā un siltumā izvārtījušos cilvēkus mēdz aplami saukāt par izlutinātiem. Domāju, ka tā nav. Tu vienkārši mīlestību pieņem par pašsaprotamu kosmisko elementu, nevis kā piedevu, dāvanu vai brīnumu. Ja tā aptrūkstas, aptrūkstas arī gaiss, ko elpot un sirds, kam pukstēt.
