Foto — Sanita Upleja
97 gadus vecās
Valentīnes Lasmanes dzīvē bijuši daudzi spraigi brīži, kad nācās rīkoties aukstasinīgi - gan Otrā pasaules kara beigās palīdzot organizēt bēgļu laivas uz Zviedriju un Dundagas mežos glābjot kādu ebreju, gan 70.gados sēžot nopratināšanās Valsts drošības komitejā. Nesen viņa saņēma Pasaules Brīvo latviešu apvienības balvu
Dienā, kad ciemojos pie Valentīnes Lasmanes Stokholmas priekšpilsētā Tēbijā, viņa tik naski rosās ar tējas un kafijas tasēm un elektrisko tējkannu, ka pagūstu tikai rokas noplātīt, piedāvājot savu palīdzību. Valentīne Lasmane ir divus gadus vecāka par Latvijas valsti un pagājušogad valsts neatkarības 95.gadadienā Stokholmā saņēma Pasaules Brīvo latviešu apvienības (PBLA) balvu.
Savā aktīvajā mūžā viņa ir paspējusi tik daudz izdarīt Latvijas un latviešu labā, ka labo darbu sausam uzskaitījumam varētu veltīt vairākas lapas. Taču darbu saraksts vēl nav pilnīgs, jo, par spīti lielajam gadu skaitam, Valentīne Lasmane turpina strādāt. Šoziem iecerējusi caurskatīt un sakārtot nacionālās pretestības kustības Latvijas Centrālās padomes (LCP) aktīva darbinieka Leonīda Siliņa atstātās manuskriptu mapes, ko darīt lūgusi viņa atraitne Zigrīda Siliņa. «Es nevaru dzīvot, ja man nav darba,» ņipri saka Valentīne Lasmane.
