«Nekur nav jābrauc, tas neko nemaksā, uzturēšanās svaigā gaisā nāk par labu veselībai, tas der visām vecuma grupām, un vari būt atklājējs — atrast kaut ko jaunu!» tā par aizraušanos ar sēnēm saka Ausma, kura nesen pirmā Latvijā atradusi citrondzelteno brūnzobi. Foto — Alise Zita Zeidaka
Nekur tālu nav jādodas, saka Ausma. Dažu soļu attālumā no viņas pagalma Liezēres pusē baļķu kaudzē uzejam neskaitāmas dažādu izmēru un krāsu sēnes. Ausma vispirms norāda uz tādiem kā punktiņiem olu dzeltenuma krāsā. «Tā ir bisporella. Diezgan bieži sastopama uz kritalām un baļķiem.» Turpat netālu ir oranžā puslocene, parastās skaldlapītes, kas no apakšpuses atgādina gliemežvāku, sarainā taureņpiepe — mīksta kā samts —, pušķainās vālenītes jeb šokolādes gļotsēnes un vēl, un vēl. Lai apskatītu sīkākās sēnes, Ausma lūkojas caur telefona ekrānu ar pieckārtīgu kameras pietuvinājumu.
«Šādām sēnēm es agrāk nepievērsu uzmanību!» Ausma uzaugusi laukos un strādā par dabaszinību skolotāju Kristiāna Dāvida pamatskolā. Daba interesējusi vienmēr, bet agrāk viņa sēnes tikai vāca ģimenes uzturam. Pašai gan garšo tikai gailenes. Viss mainījās pandēmijas laikā. Lai atrautos no tiešsaistes zvaniem, katrā brīvā brīdī Ausma devās pastaigāties uz mežu blakus mājām. «Un ievēroju sēnes, kuras nepazīstu.» Viņa jau zināja, ka Latvijā ir mikologu biedrība, un atrada sēņu interesentu grupu Facebook. «Cilvēki tur liek bildes ar saviem atradumiem, un citi komentē, kas tie ir.» Aktīvi iesaistās arī Latvijas Nacionālā dabas muzeja mikoloģes, Lielās Latvijas sēņu grāmatas autores Inita Dāniele un Diāna Meiere. Un arī Ausma uzdrošinājās dalīties ar foto, un nu viņa piedalās arī Latvijas Mikologu biedrības rīkotajos pasākumos un nometnēs.
