Foto — Andrejs Terentjevs, F64.
Latvijas vēstures politika ne vienmēr bijusi efektīva, saka vēsturniece Vita Zelče. Vēsture ir dzīves skolotāja, un tai būtu cilvēkus jāpadara ne tikai izglītotākus, bet arī atvērtākus, emocionālākus, domājošākus un arī vairāk orientētus uz godīgumu un atbildīgumu
Molotova-Ribentropa pakta parakstīšanas gadadienas priekšvakarā esmu ieradies Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātē intervēt Vitu Zelči par viņas pēdējā laika darbiem par Otro pasaules karu. Tie aptver gan akadēmiskus pētījumus par kara laika atmiņu ietiekšanos mūsdienās (Karojošā piemiņa. 16.marts un 9.maijs), gan divas plašākā publikā rezonansi guvušas grāmatas: abās pusēs karojušo dienasgrāmatu pārpublicēšana ((Divas) puses. Latviešu kara stāsti) un augsta padomju ierēdņa sievas Veras Kacenas visai kritiskais romāns Kājāmgājējs karā. Taču uz tikšanos Vita Zelče atnes ne tikai šīs grāmatas, bet arī Pēterburgas Avīžu komplektu, ar kuru vēlas fotografēties intervijai. Šogad klusi, bez sevišķas ievērības apritēja 150 gadu, kopš sāka iznākt izdevums, kurš iezīmēja pavērsienu Latvijas vēsturē. Taču jādomā, ka ne jau tikai antikvāra interese radīja vēlmi izcelt Krišjāņa Valdemāra un Krišjāņa Barona lolojumu. Par to gan nedaudz vēlāk, jo saruna tomēr sākās ar karu.
