Uldis Neiburgs.
9.maijā Latvijai nav ko svinēt, uzskata vēsturnieks Uldis Neiburgs, jo padomju karaspēks nevis atbrīvoja, bet vēlreiz okupēja Latviju. Kopš valsts atguvusi neatkarību, jāizmanto katra diena, lai atbrīvotos no okupācijas varu mītiem
Staļins nomira, bet es zīmēju - savas skolas zīmēšanas albumā 1953.gadā 5.martā ierakstījusi 13 gadus vecā latviešu meitene Biruta, kuru gada vecumā kopā ar mammu Valiju 1941.gada jūnijā izsūtīja uz Krasnojarskas apgabalu. Šo mammas bērnības albumu vēsturnieks Uldis Neiburgs atnesis uz Okupācijas muzeju, kurā strādā kopš 2003.gada. Valijas vīrs Kārlis Kampiņš kā Cēsu pulka skolnieku rotas karavīrs 1919.gadā bija piedalījies Brīvības cīņās un vēlāk bija aktīvs aizsargu organizācijā, kopš 1940.gada vasaras slēpās mežā. Ulda vecvecāki vairs nesatikās, jo vectēvs vācu laikā kļuva par Lubānas pagasta vecāko un vēlāk karoja vācu pusē, bet pēc kara emigrēja uz Kanādu. Savukārt vecmāmiņa ar meitu atgriezās no izsūtījuma. Iedzīvojās. Uldis atceras, kā ģimene klausījās Amerikas balsi un svinēja Ziemassvētkus ar baznīcas dziesmām, bet bērni pie eglītes varēja noskaitīt arī bērnudārzā iemācīto dzejoli par lielo Ļeņinu. Kad 1982.gadā nomira kompartijas līderis Leonīds Brežņevs, represijas izcietusī vecmāmiņa ar patiesu pārdzīvojumu teica, ka nomiris dižs cilvēks. Vēlme saprast noklusēto un aiz absurda ainiņām paslēpto vēsturi Uldi Neiburgu pamudināja pētīt Otrā pasaules kara notikumus.
