«Savos spēka gados Džemma gleznoja nevis pie molberta, bet uz grīdas, un viņai patika jaunu tehniku izaicinājumi, patika vērot nejaušības krāsas klāšanas gaitā, ļauties tām vest uz jauniem risinājumiem,» stāsta mākslas vēsturniece Laima Slava, kas uzrakstījusi pētījumu par Džemmu Skulmi. Foto — Lauris Aizupietis, F64/Ir arhīvs.
Gleznotāja Džemma Skulme (1925—2019) saglabāja iznesību un pašcieņu drūmajos padomju gados un pielika roku Latvijas neatkarības atgūšanā
Latvijas vēsturē bijuši daudzi pazīstami rakstnieki, kas aktīvi iesaistījās politikā, — Rainis, Skalbe, Peters. Tādu nav retums arī citās valstīs — vērts atcerēties kaut vai Čehoslovākijas prezidentu, dramaturgu un disidentu Vāclavu Havelu.
Taču daudz grūtāk atrast ievērojamu gleznotāju, kurš spēlējis svarīgu lomu savas tautas politiskajā dzīvē. Un praktiski neiespējami mākslinieci — tautas pārstāvi — sievieti.
Šo unikālo vietu gan Latvijas, gan pasaules vēsturē ieņem Džemma Skulme, kura sestdien, 9. novembrī, 94 gadu vecumā aizgāja mūžībā. Līdz pat dzīves beigām viņa saglabāja iznesību un eleganci, kas Džemmu padarīja par apbrīnotu, iedvesmojošu autoritāti pat daudziem tādiem, kuri maz ko zināja par viņas mākslu. Šī staltā pašcieņa kā paraugs bija īpaši nozīmīga smacīgajos padomju stagnācijas gados, kad pelēcība, paviršums un politiskās ideoloģijas sterilā, draudīgā vienveidība daudzus dzina izmisumā. Kā pirms četriem gadiem Facebook ierakstā minēja Sandra Kalniete, kura astoņdesmitajos gados strādāja pie Skulmes Mākslinieku savienībā, «viņa ir pratusi ar augsti paceltu galvu iziet cauri duļķainajiem padomju laikiem».
