Anna Viduleja. Foto — Lauris Aizupietis.
Filmas Homo Novus režisore Anna Viduleja stāsta par savu aizraušanos ar rakstnieku Anšlavu Eglīti
Jau diezgan sen katru reizi, kad satikāmies ar Annu Viduleju, saruna kaut kā atgriezās pie vienas un tās pašas tēmas — mūsu abu iemīļotā Anšlava Eglīša romāna Homo Novus. Anna jau labu laiku to bija iecerējusi ekranizēt, bet tikai simtgades piedāvātās iespējas ļāva viņai šo sapni realizēt. Laikam atceroties šo kopējo aizraušanos, viņa mani kādā aukstā un tumšā februāra sestdienas rītā aicināja piedalīties filmēšanā, tiesa, kā gandrīz nepamanāmam statistam. Bet ierašanās četros no rīta, lai gandrīz sešas stundas pavadītu Mākslas akadēmijā, nešķita pārāk liela cena, ko maksāt par dažām sekundēm, kurās pavīdu uz ekrāna.
Visu šo iemeslu dēļ radās doma ar Annu parunāt jau citā kvalitātē tagad, kad filma ir pabeigta. Man gan pirms sarunas tika piedāvāta vēl viena diezgan ekskluzīva iespēja — kopā ar Annu, producentiem un filmas mūzikas komponistu Raimondu Paulu Splendid Palace noskatīties tikko no skaņas apstrādes Čehijā atvesto filmas versiju — pēdējo iespēju radošajai komandai vēl kaut ko pielabot pirms pirmizrādes 26. septembrī. Pēc tam ar režisori devāmies uz Ķuzes kafejnīcu Vecrīgā, kuras 30. gadu stilā veidotais interjers šķita īsti piemērots sarunai par filmu un romānu, kas daudzos radījis neizdzēšamu iespaidu par 30. gadiem, šo nostalģijas apvīto laiku Latvijas vēsturē.
