Par kurpnieku Aivars Dembovskis strādā jau gandrīz 40 gadu.
Salabot kurpes un zābakus, lai cilvēkiem ērti, kurpniekam Aivaram Dembovskim patīk. Tomēr to nevar salīdzināt ar prieku, kad pasitis papēdi Artūra Skrastiņa Saljēri zābakam vai Ievas Segliņas Tatjanas kurpītei. Teātrī par kurpnieku viņš sāka strādāt pēc skolas salidojuma, kur bija saticis bijušo klasesbiedreni, Dailes teātra šuvēju. Viņa ieteicās, ka teātrim vajag kurpnieku. Aivaram jau bija sava apavu darbnīciņa Mārupē, klientu netrūka. Taču šķita - būtu interesanti labot apavus... tēliem izrādēs! Ar instrumentu kārbu rokā viņš ieradās teātrī.
Nodejotie un nostaigātie izrāžu apavi pie Aivara darbnīcā nonāk tā: aktieriem ir ģērbēji, kuri raugās, lai ar izrāžu kostīmiem viss ir kārtībā, nopēta arī apavus. «Ja aktieris jūt, ka problēmiņa ir, tad ģērbējs man viņa kurpi atnes,» stāsta Aivars. Katriem apaviem ir savs stāsts un vajadzības. Ja izrādē dejo, «vajag likt profilaktisko zoli - lai labi slīd». «Citās izrādēs, kur ātriem soļiem iet vai tipina, vai piecērt kāju, tieši vajag, lai neslīdētu,» kurpnieks dalās zināšanās. «Gandarījums, ka manis labotie apavi ir uz skatuves izrādēs,» viņš saka. «Ja caurumiņš, jāuzliek ielāpiņš.»
