Natrix tehniskais direktors Gatis Vectirāns (no kreisās) un uzņēmuma līdzdibinātājs, dizainers Krišs Zilgalvis ražotnē ar jaunajiem bezapkalpes braucamrīkiem. Foto — Edmunds Brencis
Bezapkalpes aparāts Natrix paredzēts karavīru apgādei un ievainoto transportēšanai frontes pirmajās līnijās. Gatis Vectirāns to izgudroja, studējot Mākslas akadēmijā, un šogad tas beidzot nonācis ražošanā un karā
Uzņēmumā mūs sagaida tā dibinātājs un tehniskais direktors Gatis Vectirāns, lai uzreiz vestu ekskursijā pa ražotni, kurā top militāriem mērķiem paredzētas bezpilota platformas jeb, kā viņi paši to sauc, sauszemes droni, kurus izmanto arī kaujas apstākļos Ukrainā. Tie paredzēti galvenokārt karavīru apgādes nodrošināšanai frontes priekšējās līnijās. Taču platformas ir modulāras, kravas kastes vietā tās iespējams aprīkot arī ar izlūkošanai vai elektroniskās karadarbības veikšanai nepieciešamajām ierīcēm.
Uzņēmums dibināts pagājušā gada sākumā, un ražošana sākta šogad, taču platformas ideju un pirmo prototipu Gatis izstrādāja jau pirms septiņiem gadiem kā savu bakalaura darbu Latvijas Mākslas akadēmijā, kur viņš apguva industriālo dizainu.
«Es pirms tam jau 15 gadus biju darbojies zemessardzē un tolaik meklēju, kā savu jauno kompetenci un izglītību pielietot armijas labā. Tā bija arī laba sakritība, ka 2018. gadā, kad beidzu akadēmiju, mūsu valsts armijai bija 100 gadu jubileja,» Gatis stāsta. «Man bija daudz vērtīgu interviju ar profesionālā dienesta karavīriem, un uz bakalaura darba izstādi, kurā biju izveidojis savu konceptuālā dizaina modeli, biju uzaicinājis arī Aizsardzības ministrijas pārstāvjus.»
Lai arī pirms septiņiem gadiem šādas bezpilota platformas bija vēl samērā jauna tehnoloģija un daudzi industrijas pārstāvji tolaik bijuši pārliecināti, ka uzdevumus, kam tās paredzētas, var veikt ar konvencionālākiem risinājumiem, Gatis ticējis tehnoloģijas nākotnei un turpinājis to pilnveidot arī pēc diploma saņemšanas.
«Divi kolēģi inženieri, kas palīdzēja man izgatavot pirmo prototipu, mudināja turpināt un solīja palīdzēt, un tā mēs sākumposmā, kā jau tehnoloģiju uzņēmumam piedienas, sākām garāžas formātā,» stāsta Gatis. «Tikai mums bija nevis garāža, bet forša darbnīca.»
Vēlāk Gatis ar savu komandu vairākus gadus darbojās, attīstot projektu uzņēmuma Brasa Defence Systems paspārnē. Sadarbojušies arī ar citiem uzņēmumiem.
Kad komandai pievienojās tās pašreizējais izpilddirektors Kristaps Puķe, kuram bija uzkrāta krietna pieredze uzņēmumā Edge Autonomy, kas ražo bezpilota lidaparātus, vīri kopīgi nolēmuši iet savu ceļu un beidzot nodibinājuši uzņēmumu.
«Bija sajūta, ka jau divi kara gadi ir pagājuši, bet mēs joprojām reāli neatbalstām karavīrus ar to, ko darām un tik ilgi būvējam. Nodarbojamies ar izpēti un attīstību, bet joprojām neesam frontē. Nolēmām komandas ietvaros saprast, kuri grib tālāk kopā strādāt un attīstīties,» uzņēmējs stāsta. «Nedaudz sapurinājāmies, nodibinājām jaunu uzņēmumu un sākām strādāt ļoti fokusēti un uz rezultātu. Tas ļoti palīdzēja.»
Pāri mīnām
Natrix latīņu valodā nozīmē ‘zalktis’. Tas ir nozīmīgs tēls latviešu mitoloģijā, un to kā nosaukumu Gatis izvēlējās jau savam bakalaura darbam. Arī iekārtas galvenās funkcijas ir nemainīgas kopš platformas prototipa izstrādes. Munīcijas, ekipējuma un pārtikas piegāde, kā arī ievainoto karavīru izvešana no kaujas lauka, Gatis stāsta. Karš Ukrainā ir ļoti attīstījis dažādu bezpilota platformu tehnoloģijas, un tagad šādas iekārtas tur izmanto jau masveidā.
«Mēs regulāri braucam uz Kijivu, nododam mūsu robotus un mācām karavīrus, kā ar tiem rīkoties, un viņi saka, ka šīs iekārtas viņiem ir ļoti nepieciešamas. Tās ir vienas no nedaudzajām, kas var iebraukt nāves zonā, aizvest turp ūdeni, snikerus, benzīnu un atbraukt atpakaļ,» viņš saka. «Ja brauc ar lielu mašīnu, ienaidnieks to bieži uzreiz pamana un met kaut ko virsū. Savukārt šis ir veids, kā naktī var klusi un nemanāmi aizbraukt tos desmit kilometrus līdz pašai frontes līnijai un nogādāt to, kas karavīriem tur nepieciešams.»
Natrix platforma pašlaik paredzēta līdz pat 200 kilogramu smagu kravu pārvadāšanai. Tās kravas kaste īpaši pielāgota NATO standarta munīcijas kastēm, savukārt, dodoties atpakaļ, iekārtā iespējams novietot nestuves ar ievainotu karavīru. Šo iespēju gan praksē ne visas vienības izmantojot, jo nereti komandieri uzskata, ka pārvietoties ar dronu ievainotajam ir bīstamāk nekā palikt ierakumos. Šādu lēmumu pieņemšana esot komandieru kompetence.
Kaut arī Natrix platformas spētu braukt straujāk, to pārvietošanās ātrums ir 12—14 km/h, kas ir veikli skrienoša cilvēka ātrums.
«Cilvēki vaicā, vai ar tādu ātrumu var izvairīties no uzbrūkoša drona, taču patiesībā no drona nekas nevar izvairīties; tur vari braukt ar 60 kilometriem stundā, un, ja tevi pamanīs, tad drons noķers,» saka Gatis. «12—14 km/h ir kompromiss starp ātrumu un spēku, kas nepieciešams, lai pārvadātu kravu.»
Natrix platformas baterijas ir vienkārši un ērti nomaināmas. Ar vienu bateriju var nobraukt līdz 20 kilometriem, bet, ja iekārta ir aprīkota ar papildu ārējo bateriju, tā ar vienu uzlādi spēj nobraukt līdz pat 60 kilometru lielu attālumu. Tas, protams, izmaksā dārgāk, taču šī iespēja ir populāra, un uzņēmumā to plāno drīz ieviest standarta pasūtījumā.
Gatis norāda uz nelielu skaļruni, kas iestrādāts tornītī līdzās drona kamerai, kā uz jaunu un salīdzinoši nelielu, bet ļoti lietderīgu papildinājumu platformai. Frontes pirmajās līnijās zaldātiem ir ļoti bīstami pamest tranšeju pat uz nelielu brīdi, lai pārbaudītu, kas notiek ārpusē. Šāds skaļrunis ļauj dronam pavēstīt, ka tas atbraucis un ka nav ienaidnieks, kas mēģina piekļūt ierakumiem. Ar tā starpniecību iespējams arī sazināties ar komandieriem. Šī ir inovācija, kas radīta, uzklausot karavīru vēlmes Ukrainā, un vēl tikai tiks iestrādāta jaunajos dronos, kas dodas uz fronti.
Natrix iekārtas aprīkotas ar divu veidu riepām. Vienas ir tirgū nopērkamas bezceļu riepas, kuras uzņēmuma pārstāvji testējuši praksē, braucot cauri brikšņiem un šķautņainām virsmām, un atzinuši par labām. Otras ir kara lauka apstākļiem īpaši piemērotas bezgaisa riepas, kuras ražo kāds Ukrainas uzņēmums. To pluss ir spēja izturēt salīdzinoši nelielu sprādzienu.
«Esam testējuši Ukrainā un demonstrējuši NATO pasākumos, ka, pārbraucot pāri kājnieku mīnai, sprādziena rezultātā riepai izrauj nelielu kroku, bet drons var turpināt savu ceļu,» Gatis saka. «Iekārtas svars — 150 kilogramu plus krava — ir pietiekams, lai neliela mīna tai nenodarītu kaitējumu. Ar prettanku mīnu, protams, būtu citādi.»
Attīsta autonomiju
Domājot par produkta attīstību, uzņēmumā tiek pētītas arī dažādas papildu funkcijas, ko iekārtai varētu piešķirt. Aizvadītajā ziemā hakatonā Igaunijā, kur piedalījušies arī daudzi ukraiņu karavīri un industrijas pārstāvji, Natrix dronam izmēģināts pievienot nelielu modulāru ierīci, kas atrodas tā priekšā un ar ķēdēm uzar zemi tā ceļā, tādējādi arī uzspridzinot nelielas kājnieku mīnas, ja tādas gadās. Šāds risinājums ļautu dronu arī sūtīt pa priekšu kājnieku vienībai, lai attīrītu ceļu. Tiesa, tas pagaidām netiek lietots kaujas apstākļos.
Ukrainā pašlaik notiekošo var saukt par dronu karu, Gatis stāsta. Samērā nesen publiskajā telpā izskanēja ziņas par pirmo kauju, kuru ukraiņi izcīnījuši tikai ar gaisa un zemes dronu palīdzību.
Ukraiņiem izdevies arī saņemt gūstekņus, sūtot uz frontes līniju tikai attālināti vadāmas platformas. Tehnoloģijas, protams, attīstās arī ienaidniekiem. Viens no svarīgākajiem jautājumiem, pie kā pašlaik strādā dronu izgatavotāji, ir to autonomijas nodrošināšana.
Autonomi roboti, kas nav jāvada cilvēkiem un kuri paši spēj nokļūt nepieciešamajā vietā neatkarīgi no sakaru kvalitātes, ir potenciāli daudz veiksmīgāk spējīgi tikt galā ar uzdevumiem. Tiesa, gadījumos, kad droni ir aprīkoti ar letālām iekārtām, tas rada arī ļoti daudz ētisku jautājumu, Gatis stāsta.
«Izmantojot autonomas iekārtas, samazinās resursu patēriņš. Tu vari ieprogrammēt iekārtu dažādu sarežģītāku šķēršļu pārvarēšanai, kur netiek cauri sakari, jo pat Starlink ir savi ierobežojumi, ja ir biezs mežs vai apbūve,» Gatis saka. «Ir dažādi autonomijas līmeņi, un pilnīga autonomija vēl nav pat rītdienas jautājums. Taču mums ir komanda, kas strādā tieši ar šiem jautājumiem. Vienlaikus ukraiņi mums arī saka — aizmirstiet par autonomiju, mums vajag labu vadību, lai varētu katru nakti veikt apgādi frontē.»
Pašlaik uzņēmuma radītā sistēma ļauj operatoram, kurš vada iekārtu ar pults palīdzību, vērojot tās ceļu ekrānā, brīžiem pārslēgt dronu pusautomātiskā režīmā, ko varētu salīdzināt ar automašīnas kruīza kontroli. Arī tas palīdzot, Gatis saka, jo paša pieredze, testējot iekārtas, liecina, ka vadīt dronu vairākas stundas ir nogurdinoši gan rokām, gan arī emocionāli.
Nodrošināt lielāku distanci, kurā iespējams dronu vadīt, palīdz iespēja to saslēgt ar citām kaujas laukā tuvumā esošām ierīcēm MESH tīklā. Natrix ir izveidojusies sadarbība arī ar Latvijas Mobilo telefonu, kopā tiek attīstīta 5G tīkla izmantošana uzņēmuma radītajos dronos. Šīs tehnoloģijas izmantošana var potenciāli ļoti palielināt distanci, kas ir starp dronu un tā operatoru.
Ambīcijas NATO
Demonstrējot pulti, kuru izmanto Natrix platformu operators, Gatis pastāsta, ka tās ir vienas no nedaudzajām komponentēm, kas tiek pirktas no cita ražotāja. Sākumā viņi uzņēmumā mēģinājuši eksperimentēt un veidot savas vadības sistēmas, tomēr nonākuši pie secinājuma, ka neko tik kvalitatīvu un ērtu kā šī pieredzējušā ražotāja produkti viņi nespēs izgudrot no nulles. Šīs pultis izmantojot daudzi pasaulē nozīmīgi dronu ražotāji.
Gatis atzīst, ka Ukrainā un arī citviet pašlaik netrūkst bezpilota tehnikas ražotāju un konkurence tirgū ir visai liela. Kā vienu no Natrix spēcīgajām pusēm viņš min iekārtas salīdzinoši nelielo svaru un izmēru, kas ļauj to ievietot SUV automašīnā, nogādāt vietā un izkraut nelielai četru karavīru vienībai. Ukrainā ražotie modeļi lielākoties ir smagāki un līdz ar to mazāk mobili. Iekārtas vieglums tiek panākts, izmantojot dārgāku metālu, Gatis stāsta.
Natrix sauszemes droni ir dārgāki par Ukrainā ražotajiem, taču salīdzinājumā ar citviet Eiropas Savienībā radītajiem to izmaksas ir efektīvas, stāsta uzņēmējs. Viņš lepojas arī ar to, ka 80% no visa ražošanas procesa notiek Latvijā.
«Protams, ir kaut kādas lietas, ko Latvijā vienkārši nedara. Piemēram, bateriju šūnas, taču mums ir Latvijas sadarbības partneris ar 15 gadu pieredzi bateriju industrijā, kurš pēc mūsu inženieru definētajām specifikācijām un dizaina izgatavo to, kas mums nepieciešams,» uzņēmējs saka. «Mēs ļoti stingri izturamies pret to, kur iegūstam izejmateriālus. Mūsu mērķis nav mūžīgi dzīvot uz Ukrainas rēķina, bet lauzties iekšā NATO plašajā tirgū. Domājot par to, mūsu piegādes ķēdē nav neviena partnera no austrumu gala, piemēram, Ķīnas.»
Ukrainas valdība gan pagaidām iekārtas nepērk, jo atbalsta vietējo kara laikā uzplaukušo industriju, kam palīdz attīstīties arī fakts, ka tiešā frontes tuvumā iekārtas iespējams testēt un veikt tajās uzlabojumus praktiski uzreiz.
«Mūsu uzdevums ir palīdzēt ukraiņiem ar savām naudām, to darot, kā bonusu mēs iegūstam savu kompetenci. Pēdējā pusgada laikā, kopš mūsu sistēmas darbojas frontē, esam ieguvuši ļoti daudz atgriezeniskās saites,» viņš saka. «Tas, ka mūsu komanda ir neliela un dinamiska, mums ļauj salīdzinoši ātri implementēt lielāko daļu no tā, kas nepieciešams. Lielā uzņēmumā ar simtiem darbinieku tas būtu daudz sarežģītāk.»
Gatis cerīgi saka — ja uzņēmumam izdosies turpināt uzņemt apgriezienus un kāpināt ražošanas apjomus, tad Ziepniekkalna ražotnē, kurā Natrix ievācās tikai gada sākumā, drīz kļūs par šauru.
«Runājot par attīstību, mēs sekojam līdzi visiem jaunumiem un attīstām savas tehnoloģijas, bet vienlaikus arī apzināmies, ka mums kā salīdzinoši mazam uzņēmumam ir svarīgi ļoti prātīgi rīkoties ar saviem resursiem,» Gatis saka. «Ja mēs tagad sāksim iet piecos dažādos pielietošanas virzienos, pastāv liels risks, ka izdegsim. Tāpēc laužamies iekšā ar pamatlietām.»
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem
