Foto no privātā arhīva.
Uzņēmējs Jānis Bergs raksta par savu pieredzi, turpinot iekarot ASV lielo tirgu
Bērnībā nauda man nozīmēja divriteni vai kādu tikpat iekārojamu mantu. Vasarās mūsu ģimene īrēja pāris istabas lauku mājā, un toreiz viena no iespējām bērniem tikt pie savas naudas bija lasīt un nodot sēnes. Atceros ļoti labi, ka sēņu savākšanas punkts par kilogramu alksneņu maksāja 40 kapeikas, bet par baravikām veselu rubli. Ja bija labas ražas gads, čakli sēņojot, kādus pāris simtus rubļu pa vasaru varēja savākt. Dažreiz par vasaras darbu sanāca pavisam labs divritenis vai pat mopēds. Dzīve tad bija vienkārša — gribi velo, lasi sēnes.
Kopš bērnības nauda man galvenokārt nozīmēja neatkarību un plašākas iespējas kaut ko ietekmēt. Šeit iekodēta arī pretruna, jo tieši brīvības un neatkarības vārdā cilvēki ir spiesti to upurēt, nauda spiež mūs skriet kā vāverēm ritenī un nemitīgi izgudrot jaunus trikus vai vismaz ziedot tās pelnīšanai lielu daļu dzīves. Lai es varētu atļauties to, ko gribu vai, pareizāk sakot, varu nopirkt par naudu, esmu spiests darīt lietas, kuras man nereti sagādā ciešanas un diskomfortu.
