Viens no interesantākajiem sociālo tīklu komūnas fenomeniem — pilnīgi svešinieki zina par tevi to, ko nezina tuvinieki
Mikroblogošanas vietnē Twitter es reģistrējos 2010. gada oktobrī. Tātad jau 11 gadus es katru dienu publiski ierakstu pa kādai īsai ziņai — vai nu pašironiski padalos ar neveiksmi, izmetu kādu joku vai asi pakritizēju kārtējo nejēdzību. Toreiz es biju apmulsusi jauniete, kura neveikli mēģināja apgūt jaunu sociālo tīklu. Šobrīd esmu pieaugusi sieviete, kura tajā izveidojusi savu kopienu.
Ja kādam, kurš nezina, kas ir tviteris, liktu reģistrēties un ātri atstāstīt, kas tur notiek, atbilde būtu īsa: haoss. Simtiem cilvēku, tikko atvēruši acis, jau klikšķina uz ikonas ar zilu putniņu un sāk lasīt ziņas. Lielākā daļa no tām viņus sadusmo. Nav brīnums — šī digitāli komunālā dzīvokļa iemītnieki ir tik raiba publika, ka, ja to vajadzētu vizualizēt kā ģimeni, tie būtu TV raidījuma Bez tabu varoņi.
