Nebaidos atzīt, ka pandēmijas radītās sekas un pat pirms 14 gadiem piedzīvotā ekonomiskā krīze nobāl to izaicinājumu priekšā, kas Latvijas sabiedrību gaida šoruden. Krievijas sāktā kara rezultātā joprojām strauji augošās energoresursu cenas Eiropā izraisījušas fundamentālu pārmaiņu procesus, ko preču un pakalpojumu sadārdzinājuma veidā izjūt iedzīvotāji ikvienā valstī. Tikai Latvijā, ņemot vērā nevienlīdzīgo labklājības līmeņa sadalījumu, apkures sezonai sākoties, tas izraisīs vēl nebijušu sociālo spriedzi.
Kopš iestāšanās Eiropas Savienībā esam par aptuveni pusceļu pietuvojušies rietumvalstu labklājības līmenim. Pamatvajadzību īpatsvaram patēriņa grozā samazinoties, kā sabiedrība varam atļauties aizvien lielāku komfortu. Tomēr pārtikai, mājoklim, apģērbam, veselības aprūpei un izglītībai joprojām tērējam proporcionāli krietni vairāk nekā cilvēki Vācijā, Francijā vai Nīderlandē, tāpēc jebkuru sadārdzinājumu izjūtam daudz sāpīgāk. Lai panāktu izlīdzinājumu, līdzšinējā attīstības tempā būtu vajadzīgi vēl 20—30 gadi.
