«Man patīk jūras skaņa, būt tuvu tai, bet vairāk ir vajadzīgs mans dārzs un klusums. Un prombūtne. Tā ir tāda dzejnieku vajadzība,» teic tulkotāja un literāte Margita Gailītis. Viņas dārzs piestādīts draugu un kolēģu atvestiem dārza augiem. Apgāda Mansards vadītājs Jānis Oga, piemēram, nupat uz jubileju uzdāvinājis rožu stādus, Literatūras centrs — lauru koku.
Ar šo stāstu noslēdzam mūsu vasaras ciklu par pilsētniekiem, kas iekopuši vasaras mājas laukos. Tulkotāja Margita Gailītis zemes gabaliņu Mazirbē izvēlējās, kad jau bija apceļotas daudzas piejūras vietas. Viņai patīk būt tik tālu no galvaspilsētas. Savā īpašā pasaulē
Noteikti šeit ir labāk strādāt nekā Rīgā. Bez šaubām, šeit! Tulkotāja Margita Gailītis pa logu vēro divus slaidus bērzus, kas, priežu ieloka pasargāti no jūrmalas asajiem vējiem, maigi trīcina lapas. «Paskaties, cik skaisti tie ir!» - rādot kokus ciemiņam, vēlreiz novērtē šo bagātību. Pāri pagalmam pa diagonāli stiepjas Margitas puķu dobe. Puķes ir sastādītas arī visapkārt mauriņam, ko viņa pļauj pati. Kad acis nogurst tulkojot, no otrā stāva darbistabas, pa kuras logu skatāmies, Margita kāpj lejā, dara ko citu. «Paravēju. Aizeju savas zivis pabarot. Tev vajadzētu redzēt, cik lielas tās ir!» viņa ved rādīt.
