Foto — LETA
Nevienai citai tautai nav tik liela pirtsslotu daudzveidība kā latviešiem, apgalvo pirtnieki
Nevajag ne pasaules dārgāko kūrortu un relaksācijas centru piedāvātās karsto akmeņu masāžas, ne Kleopatras zelta maskas vai minerālūdens vannas. Daudziem latviešiem nav lielākas baudas kā necilā pirtiņā ļauties kārtīgam pērienam un pēc tam atveldzēties vēsā ūdenī. Ja padomju gados bija ierasts uz publiskajām pirtīm doties ar padusē pasistu bērzu zaru slotiņu, tad, pēc neatkarības atgūšanas atjaunojot latviskos pirts rituālus, atgriezās interese tradicionālo un daudzās tautās iemīļoto bērzu pirtsslotu papildināt ar citu koku, krūmu, zāļu un arī nezāļu saišķiem.
Nav daudz vēsturisku pierādījumu par pirts rituāliem, tomēr dainās un ticējumos pirtsslotas bieži pieminētas, lai rastos pārliecība, ka latvieši lietoja ne tikai bērzu slotas, saka pirtnieks Ričards Batarags. Zināms, ka pirts garam izmantotas arī liepu un ozollapu slotas. Nesen atgriezies no XVI starptautiskā pirtnieku kongresa, viņš droši atkārto tajā secināto, ka neviena cita tauta mazgāšanās rituālos neizmanto tik daudz dažādu pirtsslotu kā latvieši. Tas, ka daudzi pirtnieki viesus savās gan senatnīgajās dūmu jeb melnajās pirtīs, gan mūsdienīgās guļbaļķu ēkās sagaida ar vismaz desmit dažādām slotām, pamudinājis tūrisma ceļvežu izdevniecības Lonely Planet veidotajā rokasgrāmatā par Eiropas izcilākajiem apslēptajiem ceļojumu galamērķiem iekļaut arī Latvijas pirts tradīcijas.
