Vēžiem klāt jādzer ķimeņu šņabis vai kaut kas saldāks.
Vasaras beigās zviedri pārvēršas — nēsā jocīgas cepurītes, lacīšus un dzied, pacēluši ķimeņu šņabja glāzītes. Visur notiek vēžu ballītes
Zviedriem ēšana vispār ir rituāliem pilna. Teiksim, ceturtdienās jāēd zirņu zupa, un tie, kas paši negrib vārīt, var to nopirkt lielveikalā, safasētu polietilēnā kā desu. Piektdienās pieaugušie ēd garneles, bet bērni dabū savas saldumu paciņas. Maniem radu bērniem šim nolūkam ir divas bļodiņas: vienā liek to, kas ir garšīgs, otrā izspļauj to, kas garšīgs nav. Un, kad iztukšojas pirmā bļodiņa, var šņakarēties pa otro, kamēr pamazām arī tajā maz kas paliek. Šie rituāli tiek izpildīti kā baznīcā — neprasot, kas un kāpēc jādara. Visiem tas ir zināms un neapspriežams.
Vēžu ballītes laikam gan ir viens no visplašāk svinētajiem kopējiem rituāliem, sezona sākas augusta otrajā trešdienā. Es ar to pirmoreiz iepazinos, kad vēl ar padomju pasi ierados pie radiem 1989. gadā. Mani aizveda uz vēžu ballīti smalkā sabiedrībā — tur bija mākslinieki, dizaineri un citi radoši cilvēki. 17. gadsimta muižā, kas namatēva ģimenei pieder paaudžu paaudzēs, skaistā ābeļdārzā pastaigājās personāži kā no Vogue modes žurnāla — turbānos un plīvojošos ekscentriskos tērpos, un tās krāsas! Tajā ballītē vēži tika ķerti netālajā ezerā, un nākamajā dienā namamāte piedāvāja pašas dārzā izaudzētu dārzeņu sautējumu, un tā bija pilnīgi ekskluzīva maltīte, kā man paskaidroja. Amizanti un interesanti būtu arī šodien, bet tolaik, iebraukušai caur pelēko Ļeņingradu, tas viss man vienkārši rāva jumtu nost! Vēlāk bija arī vienkāršākas ballītes, jo sezonas laikā katrs kādas trīs apmeklē un sarīko arī pie sevis. Pēc tam mēs tādas sākām ieviest arī te, Latvijā.
