Menedžere Vija Maija Ozola ar deju partneri tango vakarā.
Rīgā teju vai katru dienu notiek kāds tango deju vakars, un regulāro dejotāju skaits mērāms tuvu pie simta. Vilties, iespējams, nāksies tiem, kas priekšstatus par argentīniešu tango smēlušies no kinofilmām, realitāte ir daudz piezemētāka
Piektdienas vakarā kādā Blaumaņa ielas iekšpagalmā ir melna tumsa. «Kad dzirdēsi mūziku, ej droši iekšā, tās durvis būs īstās,» pārlasu īsziņu telefonā, pārbaudu, vai adrese pareiza. Neizskatās, ka šeit kaut kas notiktu. Taču, kad izeju cauri vēl vieniem vārtiem, izgaismotajos logos ieraugu kopā sakļāvušos pāri. Tango deju vakars jeb milonga ir sācies.
Nelielo telpu izgaismo vairākas stāvlampas, uz apaļiem galdiņiem, pārklātiem ar sarkanu galdautu, saliktas krūzītes, tēja, kafija un cepumi. Uz viena drīz nonāk arī sarkanvīna pudele. Stūrīšos sasēdušās uzpucējušās dāmas ar dāsnu vakara grima kārtu. Viņas sirsnīgi sasveicinās ar katru ienācēju, uz parketa grīdas pagaidām dejo tikai viens pāris. Tūlīt aiz manis ienāk vēl pāris puišu.
