Foto no personīgā arhīva
Kad Zane Timoņina un Ieva Bērziņa nolēma Balkānus apceļot ar stopiem, viņām ne prātā nenāca, ar kādu viesmīlību un nesavtību abas sastapsies
Es gribu vēl — tāda ir Zanes atbilde, kad jautāju par ceļojumu uz Balkāniem. Viņa turp devās pirms gada kopā ar kursabiedreni Ievu. Nupat absolvējusi Kultūras akadēmiju, Audiovizuālās un skatuves mākslas teorijas programmu, Zane nevis metās iekšā nākamajā akadēmiskajā piedzīvojumā, bet nolēma septembri pavadīt, stopojot pa Balkāniem. «Mēs vadāmies pēc kāda stereotipiska plāna, kas noteic, ka pēc vidusskolas obligāti jāstājas augstskolā un pēc bakalaura uzreiz būtu jāseko maģistram. Vēlos studēt kaut ko konkrētu un, kamēr es nesapratīšu, ko tieši, nestāšos.»
Taču Zane nebrauca meklēt atbildes uz lieliem dzīves jautājumiem. «Man Balkānos patīk! Daudzveidīgā daba ar klintīm, kalni, saldūdens ezeri. Treknas gaļas un eļļainas maizes pārsātināta virtuve. Un iedzīvotāju temperaments: par spīti vietējo pārpasaulīgajai viesmīlībai, neviens aiz rokas neraus un respektēs tavu privāto telpu, kas latvietim ir svarīgi.»
