Publicitātes foto.
Filma Dvēseļu putenis — darbs ar vērienu, talantu un bijību
Veļu laiks, kā folkloras kanonos pieņemts, beidzas Mārtiņos — Lāčplēša dienas priekšvakarā. Taču neatkarīgajā Latvijā novembra svētku un atceres dienas turpina mirušo godināšanu. Vēstures kinodrāmā Dvēseļu putenis šī pieklusinātā un patiesā godbijība ir ievērota, izvairoties no populistiska patosa. Režisora Dzintara Dreiberga veidotā filma, kas balstīta Aleksandra Grīna monumentālā romāna Dvēseļu putenis motīvos, par virsmērķi izvirza strēlnieku cilvēcisko upuru un zaudējuma atainojumu, nevis konkrētu vēsturisko notikumu izklāstu vai to politisko fonu.
Filma stāsta par pāragri un neatgriezeniski zaudētu jaunību, un šī tēma skatīta galvenā varoņa, pusaudža Artūra Vanaga (Oto Brantevics) acīm. Šī, jāatzīst, ir gudra filmas veidotāju pieeja — apzināties savas iespējas un netiekties uz iluzoru Holivudas grāvēju imitāciju, kā to dažkārt darījuši pašmāju dižfilmu veidotāji.
