Aija Bertrāne. Montfermeila (20. gs. sākums). Publicitātes foto no Duncan Collection
Līdz 16. jūnijam Nacionālajā mākslas muzejā vēl apskatāma laikmetīgās mākslas izstāde Pārnēsājamās ainavas, kas reflektē par trimdas, diasporas un migrācijas tēmām
Izstāde ir daļa no Latvijas valsts simtgades notikumu programmas, un, kā minēts tās aprakstā, tā «caur dažādām pasaules vietām ved uz vairāku radošu, bieži mazzināmu Latvijas emigrācijas un trimdas personību un neformālu grupu stāstiem, skatot tos plašākā 20. gadsimta mākslas norišu, migrācijas un globalizācijas kontekstā».
Izstādes nosaukums ir atvasinājums no igauņu mākslinieka Enno Halleka darba Pārnēsājamie saulrieti, un izstādē pārstāvēti gan ārvalstīs dzīvojuši (vai vēl aizvien dzīvojoši) latviešu mākslinieki, gan vietējie un citvalstu autori, kuru darbi interpretē trimdas, diasporas un migrācijas tēmas. Šāda pieeja dalībnieku atlasei ļauj atbrīvoties no, manuprāt, lielākā riska, proti, iekapsulēšanās stāstā par trimdu un trimdas mākslu, nespējot uz šo fenomenu paraudzīties plašākā kontekstā un kopsakarībā ar pārējo latviešu mākslu. To, ka šāds risks pastāv, apliecina ne viens vien mēģinājums runāt par trimdas mākslu (vai mūziku, vai literatūru) kā kaut ko paralēlu, no šejienes norisēm atrautu un kaut kādā ziņā mazāk vērtīgu (šķiet, retāk izplatīta ir domāšana pretējā virzienā — uzskats, ka «visa īstā māksla notika tur ārā», bet okupētajā Latvijā valdīja tikai konformisms un nīkulība).
