Gundars Grasbergs Nacionālā teātra izrādes Voiceks titullomā.
Kā pagarā mūzikas video Voicekā sapakots lērums tēlu un darbību, veikli balansējot uz «meinstrīma» šaurās takas
Atbilstoši režisora Kirila Serebreņņikova ieteikumam uz viņa iestudēto Voiceku Nacionālajā teātrī ierados gandrīz ideāli nesagatavots - pat interviju, kurā režisors pauž šīs rekomendācijas, noklausījos tikai nākamajā dienā. Nedaudzās atmiņu driskas par Albana Berga operu vai aktiera Klausa Kinska izvelbtajām acīm Vernera Hercoga filmā mani lika mierā, biju gatavs ar vēsu prātu noskatīties izrādi un par to arī uzrakstīt. Tā kā teātrī man paziņu nav, varbūt pat kaut ko nejauku.
Tomēr būt kritiskam nav viegli. Kamēr greznā zāle piepildījās ar viesiem, pētīju skatuvi, ko šoreiz neslēpa priekškars. Dienasgaismas spuldzes! Kā lai kritizē izrādi, ko izgaismo šie fascinējošie objekti? Un pie tik gaumīgā leņķī sasvērtiem griestiem! Kā Dena Fleivina darbos vai Ērika Boža Sargājošajās debesīs. Centos savu bargumu vērst pret šķirbām dekorācijas salaidumu vietās. Un kāpēc aktieris, kurš mēģināja nokrāsot baltu sienu vēl baltāku, valkāja respiratoru? Ūdens emulsija taču nesmird. Laikam vācu lugā vācu darba drošības noteikumi.
