Andris Keišs Otello lomā. Foto — Gints Mālderis
Viljama Šekspīra asiņainā traģēdija Otello - tas ir dzīvespriecīgi pavadīts vakars
Neceriet, ka šajā Jaunā Rīgas teātra izrādē viss būs skaisti un apātiski medaini. Lielākā daļa teātra gājēju taču zina, ka otrā cēliena beigās, pajautājot, vai Dezdemona pirms miega jau ir lūgusies, Otello savu skaisto sievu nožņaugs. Tikai kā? To, ka žņaugs, publika jau zina, kad no garderobes dodas uz trešo stāvu, lai visu to redzētu. Atradu Google šādu aizkustinošu Šekspīra tekstu, ko izrādē saka melnādainais karotājs Otello: «Ir viņai mīļa mana sūrā dzīve, / Man viņas skaidrā, līdzjūtīgā sirds.»
Nenoliegšu, ka, ejot uz izrādi, gluži tāpat kā vidējais teātra gājējs, drusku pat gaidīju grezni tērptu mori un vismaz stilizētas Venēcijas dekorācijas. Taču nekā tāda Māras Ķimeles režisētajā izrādē nebija. Uz skatuves dzīvojās moris, kuram no sirds noticēju, un noticēju arī Venēcijas vai ostas pilsētas Kipras klātesamībai izrādē.
