Iestudējuma Cilvēki laivās aktieru ansamblis. Priekšplānā pa kreisi — Gundars Grasbergs mācītāja Blakfrosta lomā. Foto — Matīss Markovskis.
Vai Nacionālā teātra izrāde Cilvēki laivās uzdod mūsdienu latvietim svarīgus jautājumus?
Kas ir beigas — nebūtība vai jauns sākums? Kā atlasīt un saglabāt vērtīgo no tā, ko izmetam lūžņos? Nacionālajā teātrī šos manus jautājumus, iespējams, uztvers ar pārsteigumu, jo iestudējums tādus īsti neuzdod. Bet domāju, ka tā teātris ir palaidis garām lielu iespēju.
Režisores Ineses Mičules izrāde ir laba, bet — ar skaidri, gribētos pat teikt, viltīgi formulētiem spēles noteikumiem, kas pat neļauj diskutēt par romānu pēc būtības. Runāt par to, kāpēc mēs arī šodien nevaram būt droši, ka latviešu tauta, valoda, identitāte nākotnē pastāvēs.
Izrāde sākas ar projekciju — uz puscaurspīdīga priekškara parādās teksts: «Alberts Bels. Cilvēki laivās.» Izrāde arī beidzas ar projekciju — rakstīti vārdi izskaidro, kas notiek pēc izrādes darbības beigām, turklāt tie papildināti ar gaismas diodi skatuves platumā. Līnija. Svītra. Beigas. Nepārprotami, tas, ko redzējām uz skatuves, ir romāna lasījums. Ne mazāk, bet arī ne vairāk. Tas ir gudri, jo romāns sava tapšanas laika kontekstā (darbs iznāk 1987. gadā) ir nevainojams. Tas ir arī dumji, jo, lasot romānu šodien, ar tekstu ļoti gribas strīdēties.
