Anete Berķe un Kaspars Kārkliņš izrādē Dērbijas vergi.
Divas izrādes Liepājos teātros - infantilisms pie Dieva galda un Anglijā
Izbraukums uz Liepājas teātri vainagojās ar negaidītām pārdomām. Šī nebūs recenzija. Gan tāpēc, ka stāsta par divām kategorijā neapvienojamām izrādēm: Dž.Dž. Džilindžera Liepājas teātrī iestudēto Ļubovas Gruzinovas lugu Paradīze, gandrīz trīs stundu garu iestudējumu par Bībeles tēmām, un mazbudžeta darbu neatkarīgajā Goda teātrī - režisora Viestura Roziņa veidotajiem Dērbijas vergiem pēc dramaturģes Ludmilas Judinas apkopota autobiogrāfiska materiāla par latviešu viesstrādnieku piedzīvojumiem Anglijā. Bet galvenokārt tāpēc, ka, lai pateiktu: viena no izrādēm ir laba, bet otra - vāja, nevajag žurnāla atvērumu. Tomēr abas lika aizdomāties.
Sākšu ar patīkamo - Dērbijas vergiem, kas Rīgā būs skatāma maijā liepājnieku viesizrāžu laikā. Goda teātrī spēlē Liepājas teātra aktieri, šajā gadījumā - Anete Berķe un Kaspars Kārkliņš. Spēlē labi, burtiski centimetru no skatītājiem mākslinieka Vara Siliņa iekārtotā telpā (divi aizslietņi bāra telpā kalpo par kulisēm, galds atveido klintis, istabiņas šaurību vai džakuzi), ļaujot priecāties par absolūtu pārmiesošanās spēju. Noslēpties nav kur, redzama katra mīmikas mikrogrumbiņa, un - viss strādā nevainojami. Par režiju nerunāšu ne tāpēc, ka Roziņš būtu slikti izdarījis darbu, bet tāpēc, ka šādi neatkarīgie iestudējumi visā pasaulē izskatās kā viena mākslinieka veidoti.
