Kortnija (Anna Nele Āboliņa) un Ārons (Aksels Aizkalns). Foto — Matīss Markovskis
Valmieras teātra izrāde Egomaniaki — par blogeriem dzīves krustcelēs
To, kas iestudējumā ir galvenais, mums skaidri pasaka programmiņa. Tajā pilnā garumā nodrukāta dramaturga Artūra Dīča jaunā luga, kurai Reiņa Suhanova izrādē nu varat vilkt līdzi ar pirkstu un pārlasīt arī mājās pārgājuši. Un, lai arī man šajā jaunajā tendencē (līdzīgi nupat rīkojies Nacionālais teātris, kas skatītājiem izsniedza Rūdolfa Blaumaņa Ugunī eksemplāru) žēl papīram iznīcināto koku, jāatzīst, ka teātris nav kļūdījies — Dīča dramaturģija lēni, bet neatturami ir pārliecinājusi, ka ir gan uzmanības, gan cieņas vērta. Kaut vai tāpēc, ka viņš dara to, ko Latvijas teātrī citi nedara.
Egomaniaki ir stāsts par jaunu pāri, kas satikušies, lai izšķirtos. Kā skatītāji uzzina izrādes sākumā, Kortnija savam draugam Āronam pēc vairāku gadu laimes piepeši pateica «cauri», un viņš vēl nav paspējis to aptvert un samierināties, tāpēc tagad, braucot mašīnā uz nomaļu dabas taku, abi pasīvi strīdas. Bet braukt vajag, jo viņš ir modelis, bet viņa — rakstniece, un abu sociālo tīklu ieraksti, kas balsta gan viņu karjeru, gan dzīves konstrukcijas, līdz pat pēdējam tēlojuši ideālu pāra kopdzīvi. Lai kāda arī būtu šī brīža realitāte, kraham vienkārši ir nepieciešams pozitīvs «spins» (spin — pagriezt, no angļu val.): pēdējais kopējais video par to, kā izšķirties, paliekot draugi.
