Uldis Bērziņš. Idilles. Rīga: Neputns, 2018.
Ulža Bērziņa dzejai savulaik laimējies būt Latvijas gudrāko literatūrzinātnieku uzmanības lokā. Kārlis Vērdiņš recenzijās1 un grāmatā par dzejprozu2 viesis skaidrību Bērziņa šķietamās prozas un verlibra lietojuma niansēs (Bērziņa safrizētās rindiņās nesadalītās «avīžu slejas», vienlaidu teksta lēveņi mēdz būt īpaši blīvi, smagi, trakā ātrumā ejoši). Māris Salējs pamatīgi analizējis Bērziņa telpas un laika poētiku (Bērziņam viss notiek pa daļai mītā, pa daļai vēsturē, laiks sabiezinās, un rūc zemeslodes tukšais vēders).3
Arī Inta Čaklā jau 90. gadu sākumā rakstījusi par laika īpašo lomu Bērziņa tekstos4 un novērojusi, ka, «šķiet, latviešu literatūrā nav otra tāda dzejnieka, kam tik noslogots būtu vārds «sapnis»».5 Bieži dienaskārtībā bijis jautājums par Bērziņa dzejas sarežģītību, kas saistīta ar daudzām atsaucēm uz «zemēm, tautām, vēsturiskiem un nevēsturiskiem notikumiem, valodām, gramatikas kategorijām, nekad neuzrakstītām, bet jau izdotām grāmatām, cilvēkiem».6 Būtu grūti nepiekrist dzejniekam un žurnālistam Egīlam Zirnim, kurš saka, ka «Uldis Bērziņš sarakstījis no iepriekšējām atšķirīgu grāmatu»7 (citureiz gan arī nebija dzirdēts, ka Bērziņš būtu publicējis to pašu, tikai ar citu nosaukumu), tomēr par visām minētajām tēmām — par laiktelpu, sapni, kultūras citātiem un dzejprozu — gribot negribot jāturpina domāt, lasot Idilles.
