Žurnāls Domuzīme, 2025, nr. 2
Stāsts
Viņš mums mācīja ticēt neesošajam, bet nekad to nemeklēt, jo, ja mēs to atrastu, kādām ilgām pienāktu gals. Viņš bija mūsu ilgu tēvs — mūsu gleznošanas skolotājs.
Iejūtīgs pret mūsu pirmajiem ķēpājumiem. Vienmēr zīmējiet, kad raudat. Zīmējiet tā, it kā vingrinātos raudāt. Akvarelis vienmēr ir skats caur asarām. Uzvelciet vecātēva brilles, pastāviet pie aizsvīdušiem vilciena logiem, kad tas brauc tālu prom. Tikai attālinoties jūs spējat saprast, cik tuvu ir ainava.
Līdz mūža beigām viņš atradās tuvu kaut kam, kā nekad nebija klāt. Kādam, kura portrets bija izbalējis. Protams, jo viņam bālums un ķermeniskums bija sinonīmi vienai un tai pašai krāsai, vienam un tam pašam cilvēkam, it kā tikai miglainos rītos viņš īsu brīdi atrastu to, kas bija zudis. Tad migla pacēlās, un varēja skaidri saskatīt bēdīga cilvēka aprises.
