Žurnāls Domuzīme, 2025, nr. 2
***
Es, robežu cilvēks,
ievainošanas ievainots,
mīlu neko
un aukstuma avotu.
Esmu cilvēks, kas dzīvo ar mazumu,
sodīts ar robežu
robežām.
Manās acīs allaž krustojas
starp tiem, kas nāk,
un citiem, kas dodas prom.
Iekšā esmu drusku neviens
un drusku viss,
pasaules noreibis.
***
Manā kalnainajā ciemā
vienmēr pūta vējš.
Rudeņi un ziemas
man bija elle.
Zibeņos, pērkona dārdos
plūda dzīves straume.
Drupas, vilki, lietavas
apņēma manu māju.
Manas daiļās māsas,
vidutāja izprecinātas,
izgaisa līgavas tērpā,
vēršu pajūgā vilktas.
Līdz ar trūcīgo pūru
tās paņēma arī lodi,
ietītu baltās mežģīnēs,
izšūtās sveces gaismā.
Tā bija sena paraža,
lai glābtu godu
nākamajam vīram,
ja viņas nebūtu jaunavas.
Tāds bija kalnu likums
