Dalibora Martinisa Saspridzinātā Ļeņina mētelis.
Tēlniecības kvadriennāles darbu izvietošana pilsētā rosinātu diskusiju par noklusēto vēsturi, aizmirstām kļūdām, nācijas identitātes kompleksiem. Taču Rīgas dome to neļāva
Tā sanācis, ka Latvijā vārdam «integrācija» sinonīms ir impotence, un no tā cilvēkiem ar veselu saprātu labāk ir turēties pa gabalu. Līdzīgi noticis ar šāgada tēlniecības kvadriennāli Integrācijas anatomija. Pēc Rīgas domes aizlieguma izstādīt dažus vides objektus kvadriennāles organizatori visus mākslas darbus saintegrējuši slēgtā telpā «aiz atslēgas» - Dzelzceļa muzejā, kur par ieeju prasa divus latus.
Latvijā tēlniecība vienmēr ir bijusi politizēta - padomju gados tēlnieki raženi cepa ļeņinus, bet atjaunotajā republikā akmenī un bronzā fetišizēja okupāciju, ciešanas un pirmskara politiķus. Principā tas ir radījis situāciju, kad skatītāji jebkurā vides objektā cenšas saskatīt politisku vēstījumu, pat ja objektam ir tikai dekoratīva funkcija. Šāgada tēlniecības kvadriennāles rīkotāji gan ir izvēlējušies visai tieši spiest uz tabu tematiem mūsdienu Latvijā - padomju laiku mantojumu, cilvēku atšķirīgo vēstures interpretāciju, sadzīvošanu ar cittautiešiem. Izstādē vairākkārtīgi var sastapt «mūsu visu vectētiņu» Ļeņinu, kuru pēdējos 20 gadus tik ļoti esam centušies aizmirst. Pie ieejas mūs gaida Nikolaja Gavriloviča Iļjiča dzirksts, bet tālāk Dalibora Martinisa Saspridzinātā Ļeņina mētelis un Erbosina Meldibekova skulptūras ar Ļeņina bistēm. Vairākums izstādes autoru ir bijušo PSRS vai austrumbloka valstu pārstāvji, kas uzauguši Ļeņina ikonas ēnā. Latvijā politiskā konjunktūra ir veicinājusi kolektīvo amnēziju pat pusi no pērnā gadsimta, taču daudzās Vidusāzijas valstīs padomju laiki veido daļu no nācijas vēsturiskās apziņas un identitātes. Kvadriennāle gan negremdējas padomju nostalģijā, bet drīzāk atgādina, ka nekas daudz nav mainījies. Kazahstānas mākslinieka Meldibekova Ļeņina mutācijas to apliecina pavisam tieši - mainās politiskais klimats un līdz ar to arī skulptūras, bet to funkcija - simbolizēt varu - nemainās. Var pat apgalvot, ka lielākā daļa kvadriennāles darbu kritizē paši savu nozari - tēlniecības un vides objektu izmantošanu politisko interešu un ekonomisko vajadzību apmierināšanai.
