Foto — Andris Zieds.
Nacionālajā mākslas muzejā apskatāma līdz šim plašākā Aleksandras Beļcovas darbu retrospekcija, kas ļauj gūt ieskatu ne tikai modernisma klasiķes bagātīgajā radošajā mantojumā, bet arī personībā
Muzeja galvenās zāles rāmi krēslainajā pustumsā, kas ir tik iederīga pelēkajā rudens dienā, mākslinieces eļļas gleznas mirdz kā smalki nopulēti dārgakmeņi. Apgaismojums, kas, ja vien nav pagalam nepiemērots, parasti paliek nepamanīts, šajā izstādē spēlē nozīmīgu lomu, it kā atdzīvinot mākslas darbus un liekot tiem starot pašiem par sevi. Arī vienkāršās, baltās galda lampas, kas pārliekušās pāri Beļcovas skiču burtnīcām, palīdz radīt lirisku, personisku noskaņu, kas citādi tik vērienīgā retrospekcijā būtu grūti panākama.
Atmosfēras veidošanā piedalās arī skaņa — Kārļa Auzāna radītais muzikālais pavadījums. Lielākajai telpai cauri vijas galdi, kuros izstādes scenogrāfe Anna Heinrihsone rūpīgi izkārtojusi priekšmetus, kas palīdz veidot priekšstatu par Beļcovu kā apburošu un elegantu dāmu, modernu un emancipētu sava laika sievieti un profesionālu mākslinieci. Melnas kurpītes un gari ādas cimdi, Puškina stāsti un pūdera kārbiņa starp kaltētu ziedu košajām galviņām izskatās dekoratīvi, taču ļauj arī pietuvoties laikmeta garam un uztvert Beļcovu kā dzīvu cilvēku, nevis nozīmīgu, taču tikai ierakstu Latvijas mākslas vēstures annālēs.
