Margarētu (Margarita Vilsone) patiesībā iekāro un pavedina pats Sātans (Andreass Bauers) zelta kleitā un rotu mirdzumā.
Šarla Guno opera Fausts ir izcila izrāde ar neticami nežēlīgām beigām
Režisora Aika Karapetjana iestudējums Latvijas Baltajā namā liek domāt par mūžīgām dimensijām krietni vairāk nekā citkārt, klausoties vai skatoties šo visnotaļ romantisko operu, kuras libretam visai attālināts sakars ar Gētes lieldarbu. Nemainot laikmetu, saglabājot to pašu morāli, ja tāda kategorija vispār piemērojama operai, režisors panācis, ka stāsts pēkšņi liekas pavisam nezināms. Par izrādes muzikālo kvalitāti maestro Tadeuša Voicehovska virsvadībā kolēģi muzikologi izteikušies visnotaļ atzinīgi, man atliek tikai piekrist. Turklāt ikviens interesents par skanējumu var pārliecināties, pameklējot radio Klasika arhīvā pirmizrādes ierakstu. Tomēr šis noteikti ir gadījums, kad no svara ir ne tikai dziedātāju balss, bet gandrīz tikpat lielā mērā - viņu aktieriskā varēšana, skatuves pievilcība un, protams, izrādes koptēls, kādu to Aiks Karapetjans iecerējis un realizējis kopā ar scenogrāfu Kristapu Skulti, kostīmu mākslinieci Kristīni Pasternaku, horeogrāfi Lindu Mīļo, videomākslinieku Arti Dzērvi un gaismu mākslinieku AJ Vaisbārdu (AJ Weissbard). Īpaši pēdējiem diviem liels nopelns izrādes brīžiem pat satricinošajā veidolā.
