Zagļa dienasgrāmatā atklājas skaistums tumsas pasaulē
Par spīti nosaukumam, ievērojamā franču avangarda rakstnieka Žana Ženē Zagļa dienasgrāmata vēl lielākā mērā šķiet mīlestības dienasgrāmata. Tajā viņš atzīstas jūtās ne tikai saviem biedriem un mīlniekiem, bet arī visai zagļu, suteneru, prostitūtu un ubagu kopienai, ar kuru kopā bija pavadījis jaunības gadus, — un arī šim dzīvesveidam kā tādam. Apdziedot noziedzību, pagrimumu, nežēlību, Žans Ženē (1910—1986) lieliski atklāj tajā apslēpto skaistumu un pievilcību, gan intelektuālo, gan tīri fizisko, erotisko vilinājumu, kura apmāts viņš 20. gadsimta 30. gados klīda pa Eiropu, dienas un naktis pavadīdams uz ielas, bāros, cietumos.
Šajā laikā Ženē jau bija piedzīvojis mazgadīgo koloniju un pievienojies Franču ārzemnieku leģionam, no kura viņu atskaitīja par nepiedienīgu uzvedību, t. i., homoseksualitāti. Nākamo desmitgadi viņš pavadīja gan Francijā, gan Spānijā, gan citviet Eiropā, iztiku pelnot ar sīkām zādzībām un prostitūciju, par ko regulāri tika iesēdināts dažādos cietumos. To visu Ženē apraksta Zagļa dienasgrāmatā (1949), labi apzinoties, ka lasītājiem tā visdrīzāk būs sveša pasaule, kuru viņš tēlo reizēm sabiezinātās, taču vienmēr intriģējošās, literāri piesātinātās ainās.
