Jāna Kaplinska esejas māca neko nepieņemt par pašsaprotamu
Jāns Kaplinskis (1941—2021) ir viens no mums zināmākajiem igauņu rakstniekiem. Latviski ir iznākusi viņa dzeja, proza, bērnu literatūra, 2022. gadā atsevišķā grāmatā izdota arī apjomīgā eseja Ledus un Titāniks. Un tomēr krājums Viss ir brīnumains, kas turpina apgāda Neputns brīnišķīgo eseju sēriju, šķiet nozīmīgs papildinājums ne tikai Kaplinska cienītājiem, bet arī latviešu literatūrai kopumā, kurā šis žanrs ir bijis mazāk iekopts.
Grāmatā ir 11 esejas, kas nosacīti sakārtotas trijās tematiskās daļās: reliģija, vide un valoda. Autora klātbūtne ir pastarpināta — tās ir intelektuālas esejas, ne biogrāfiski apcerējumi —, taču viņa personība caurvij visu grāmatas tekstu. Tāpēc šīs tēmas neizbēgami pārklājas, un tajās atkārtojas līdzīgi motīvi. Kā nekā Kaplinska intereses ir saistītas ar viņa individuālo pieredzi, uzaugot pēckara Igaunijā, interesējoties par lingvistiku, socioloģiju, ekoloģiju un reliģiju, lavierējot starp savu dzejas pasauli un padomju politisko realitāti.
