Autobiogrāfiskajā grāmatā Zigmara Liepiņa tiešums ir kā pielādēts ierocis
Sengrieķu domātājs Epiktēts reiz teicis: «Galds bez mūzikas ir kā sile.» Tik tiešām — bez mūzikas kairinājumiem mūsu ikdiena nebūtu piepildīta un krāsaina. Arī komponists Zigmars Liepiņš, kurš šogad atzīmē 70 gadu jubileju, savu dzīvi bez mūzikas iedomāties nespēj. «Mana dzīve ir kā mozaīka. Katrs mazais, krāsainais stikla gabaliņš ir piederīgs kopējam zīmējumam. Un katrā no tiem ir mana mūža daļa… bet visam pāri kā neizbēgamība — mūzika,» viņš raksta autobiogrāfiskās grāmatas Mūzaīka ievadā.
Jau ar pirmajām lappusēm Zigmars uzdod toni, paskaidrojot, ka šeit nebūs garu aprakstu par viņa ģimenes dzīvi, taču par bērnības atmiņām Liepājā, pilsētas nomalē, ko vietējie dēvēja par Ezermalu, komponists stāsta labprāt. Laika mašīna mūs aizved uz 50.—60. gadiem, uz Suvorova ielu, kas vienmēr esot odusi pēc zirgiem, jo pēc PSRS armijas amfībijām, kas regulāri braukušas garām, vietējo zirgu mēsli iemīcīti bruģa spraugās. Kolorīti personāži ir bijuši arī kaimiņi un īrnieki, taču kopumā topošā komponista bērnību caurvij tipiskas padomju laika ainiņas. «Savu nabadzību mēs neapzinājāmies. Tekošs ūdens laikam bija tikai vienai ģimenei klasē. Tikai vienai bija auto. Moskvičs! Bagātnieki!» viņš raksta, piebilstot, ka propagandas mašīna strādāja efektīvi, liekot padomju pilsonim domāt, ka šādi dzīvot ir normāli.
