Andra Manfelde. Dilstošais medus mēness. Aminori, 2024. Krājums saņēmis žurnāla Domuzīme Dzejas balvu.
Žurnāls Domuzīme, 2024, nr. 5
Ja Andras Manfeldes pēckovida laikā (2020—2024) sarakstīto dzejoļu krājumu vajadzētu raksturot ar vienu vārdu, es to salīdzinātu ar paleti. Tik izteiktu, gandrīz izmisīgu krāsu šķiešanu tēlainībā iepriekš nebiju manījusi ne Andras Manfeldes, ne citu mūsu ziemeļnieciskās kultūras dzejnieku darbos. Šķiet, krāsas ir dzejnieces zāles pret smagumu, trauksmi, izdegšanu, grūtsirdību, nolemtību, vientulību, nedrošību un visu citu, ko augsti attīstītās industrializācijas un ekrānu virtualitātes laikmeta paaudzes dodas ārstēt pie psihoterapeita. Dzeja kā mākslinieciska terapija? Attiecībā uz spēcīgajiem, pārliecinošajiem, nereti kultūrvēsturē apgūtajiem triepieniem, ko lieto Manfelde, tas skan nedaudz samežģīti un tukši. Tomēr tāds liekas krāšņo un jutekliski iespaidīgo poētisko līkloču galvenais mērķis — aprakstīt mūsdienu sievieti viņas ikdienas vidē tā, lai nospiedošā pelēcība ieskanētos krāsu simfonijā, bet ikdienas stresi — dramatiskās kaislībās. Tad, kad tur ienāktu kāds cits — skatītājs vai sarunas partneris —, viņas siluets iepretim šim izaicinoši sastrādātajam fonam izzīmētos lepns un stalts (25). Muguru taisnu! — tā mātes mūs mācījušas. Tāpat mēs mācām savas meitas. Neviens nedrīkst pamanīt, kā to ikdienā noliec smagās iepirkumu somas un bērni pie rokas (18). Neviens iespējamais ienākušais nedrīkst laupīt brīvību būt pašai — dzīvot, just, apzināties, domāt un pateikt. Laupīt vientulību ar vētru un jūru, kas dzejoļos ir gan mierinātāja, gan pretspēks. Laupīt spēku mīlēt. Laupīt prieku un krāsas.
