Zvēru zvaigznājs nav aizkustinoši stāsti par bērnības vasarām «laukos pie vecmāmiņas» un arī «īsta bioloģija» ne
Man nav tas gods pazīt Paulu Bankovski personiski, bet godīgi atzīstos (jo man ir daži draugi, kuri uzskata, ka latviešu autoru prozas lasīšana ir izniekots laiks un nauda), ka esmu pircis viņa grāmatas un lasījis tās ar baudu. Bija tāds stāstu krājums Skola - trāpīja desmitniekā, jo gandrīz visos stāstos galvenā varoņa vietā, mazliet piepūlot iztēli, varētu iedomāties sevi.
Stāsti par dzīvniekiem zināmā mērā ir vainīgi pie tā, ka pēc skolas izvēlējos studēt bioloģiju. Diezgan maz ir bijis grāmatu, kas manī izraisītu tik spēcīgu līdzpārdzīvojumu kā, piemēram, Ernesta Tompsona-Setona Koijotito (it īpaši gabals par lāčiem, raudāju toreiz briesmīgi), tāpēc ziņa, ka Paulam iznākusi jauna stāstu grāmata par dzīvniekiem Zvēru zvaigznājs, likās intriģējoša. Seši stāsti, «zvēru spektrs» diezgan plašs - no mitrenēm un kukaiņiem līdz zivīm, putniem un zīdītājiem. (Par «zvēriem» gan parasti sauc tos, ko biologi pazīst kā zīdītājus.) Piebilde uz vāka: «Pasakas pieaugušajiem.» Pasakas parasti ir ar laimīgām beigām, nodomāju, un šādi īsi stāsti jau parasti lasās viegli - tā arī bija, «izlasījās» vienā vakarā.
