Aktieru ansamblis iestudējumā Irānas konference. Ekrānuzņēmums.
Vai izrādes Trojas ķēve un Irānas konference ir pirmie Latvijas digitālie kucēni?
Jau kādu laiku mani nodarbina jautājums, kā uztvert izrādes, kas pārpludina digitālo vidi. Kā mākslas darbus? Kā sociālu projektu? Varbūt kā laika kavēkli dīkstāvē nokļuvušajiem māksliniekiem? Ko mēs gaidām no iestudējumiem tiešsaistē? Vai digitālās izrādes prasa citas iemaņas ne tikai no māksliniekiem, bet arī no skatītājiem? Par šiem jautājumiem ļauj domāt divi jauniestudējumi — Ivana Viripajeva luga Irānas konference Elmāra Seņkova režijā un Lauras Grozas-Ķiberes Trojas ķēve, kas veidota, balstoties Artūra Dīča dramaturģijā.
Darbi ir atšķirīgi, bet tos vieno konteksts. Tās Latvijas teātrī faktiski ir pirmās izrādes, kas veidotas īpaši tiešsaistei, tās nav domāti kā eksperiments vai akcija. (Viestura Kairiša tiešsaistes seriāls Jūsmotāji nav pasākums vienam vakaram, par tā žanrisko piederību šķēpus lauzīsim citreiz.) Trojas ķēves skatītājiem bija jāpērk arī biļetes, tā mēģinot atgriezties pie normāla ritma force majeure satricinātajā nozarē. Savukārt Irānas konferenci trīs vakarus rādīja bez maksas, bet velti — daudzi teātra mīļotāji ir pelnījuši šo izrādi redzēt, un kāpēc lai par kvalitāti simboliski nesamaksātu?
