Jēkabs Reinis (Uldis) un Laura Siliņa (Barba) Nacionālā teātra izrādē Pūt, vējiņi! Foto — Kristaps Kalns.
Teātra kritiķes Zane Radzobe un Edīte Tišheizere dalās ar saviem spilgtākajiem sezonas iespaidiem. Nepalaidiet rudenī garām šīs izrādes!
Zane Radzobe, žurnāla Ir teātra kritiķe
Labākais, kas pagājušajā sezonā Latvijas teātrī atrodams, uzrunā kā divas galējības, gandrīz vai atšķirīgi teātra veidi: viens, kas pāri visam liek vizuālu krāšņumu, otrs — vēstījumu, reizumis pat skopā estētiskā noformējumā. Tā ir savdabīga formas un satura cīņa, kurā uzvarētājs ir skatītājs, jo lieliski skatuves darbi atrodami gan vienā, gan otrā nometnē.
Latvijas teātri patlaban aizrāvušies ar izrāžu noformēšanas jautājumiem un nereti sajūsmina ar bakhanāliskām skaistuma izvirtībām. Par spīti estētikas teorētiķu bažām, ka masveida izskaistināšana notrulina spēju uztvert aiz iepakojuma paslēpto (saturu, problēmas), vērot pasauli it kā caur telefona kameru un meklēt fotogēniskākos leņķus ir laikmeta neizbēgamība. Tomēr vislabāk, protams, ja izdodas savienot laikmetīgo ar mūžīgo, formu un saturu. Šāds gadījums ir viena no sezonas spilgtākajām izrādēm — režisora Elmāra Seņkova iestudētā Pūt, vējiņi! Nacionālajā teātrī. Ja vēl neesat to redzējuši, aizejiet! Gudra, aizkustinoša, dziļa, liela un, jā, arī skaista izrāde. Vai Indras Rogas Hamlets Valmieras Drāmas teātrī, kas pievilcīgu vizualitāti un skatītājus sajūsminošus trikus apvieno ar skaudri godīgu paškritiku, pierādot, ka teātru mārketinga nodaļu vēlmes pēc pārdodama produkta un teātra mākslas cēlākie mērķi viens otru neizslēdz.
