Šarlotes Ivanovnas lomā Karīna Tatarinova, Semjons Jepihodovs — Kaspars Kārkliņš. Foto — Justīne Grīnberga
Ditas Lūriņas Ķiršu dārzs — aktrises pārliecinoša debija režijā
Tieši acīs iesitas gaisma, tās starā parādās dīvaini silueti, klusi dzinkstēdami, mirguļo lustru kristāla karuļi, un rodas netverama acumirklīgas uzpazīšanas sajūta: Čehovs, un tieši Liepājas teātrī. Starpbrīdī izlasu programmiņā režisores teikto, ka viņa gribējusi nocitēt kaut ko vienu, bet līdzi pavilkušās daudzas citas atmiņas. Šīs déjà vu sajūtas droši vien katram būs citādas. Man Ditas Lūriņas iestudētajā Ķiršu dārzā līdzi nāca gan Krodera Kaija (1987) un Trīs māsas (2001), gan Rolanda Atkočūna uz teātra simtgadi (2007) iestudētais CV (Tēvocis Vaņa). Kad izrādes izskaņā, mirkli pirms pazust gaismas staros, Ineses Kučinskas muižniece Raņevska un viņas brālis Gajevs (Leons Leščinskis) saka ardievas ķiršu dārzam, dzimtajām mājām un viens otram, ir tā, it kā ne tikai tēli, bet aktieri paši atvadītos no kaut kā vērtīga. No savām lomām «lielajās» Čehova lugās, kuras katram, kam bijis lemts tās spēlēt, ir noteikts daiļrades centrs un virsotne.
