Spānijas mīms Fabians Augusto Gomess-Boorkess spēlē režisora Klausa Gūta izdomātu tēlu — galma ākstu, kurš nerro cilvēkus un viņu jūtas. Eboli — čehu mecosoprāns Estere Pavlū. Foto — Kristaps Kalns.
Opernama jauniestudējuma Dons Karloss ideju vislabāk izsaka tā afiša — cilvēku nogalina atrašanās varas gaisotnē pret paša gribu
Latvijas Nacionālās operas un baleta vizuālā reklāma šai izrādei ir intriģējoša — tukšā izplatījumā iet bojā cilvēks, kura seju sedz un elpu aizžņaudz kristāliem rotātas važas. Video parādās arī atlētisks torss, rokas acīmredzot sasietas aiz muguras. Par šādu Džuzepes Verdi operas Dons Karloss titulvaroņa likteņa traktējumu liecina arī režisora Klausa Gūta plašā intervija izrādes programmas grāmatiņā. Izrāde ir nu jau ierastais LNOB kopdarbs — šoreiz ar Neapoles Sankarlo teātri, kurā pērn noticis pirmuzvedums.
Klauss Gūts šobrīd ir viens no vadošajiem operrežisoriem Eiropā, vairāku nozīmīgu prēmiju laureāts. Viņa iestudējumos liela nozīme ir telpas pārveidēm atkarībā no tā, kurš no tēliem uz to raugās, un palaikam galvenajiem varoņiem ir kāds alter ego. Gūta inscenētāja rokraksts patiešām saskatāms izrādes telpā un mizanscēnās. Tomēr pirmizrādē radās sajūta, ka tikai izrādes vizuālais tēls līdz galam atbilst režijas iecerei, bet pietrūkusi kāda būtiska komponente, proti, darbs ar solistiem. Viņi kā šaha figūras vienkārši ievietoti jau reiz izspēlētas partijas lauciņos, nevis kopā ar režisoru nonākuši pie vajadzīgajām mizanscēnām. Tā jau notiek pārņemtos gatavos uzvedumos, kad strādā režisora asistents, nevis pats inscenētājs. Taču Dons Karloss ir viena no tām operām, kurās psiholoģiskās saites, kas saista tēlus, ir īpaši smalkas un rūpīgi šķetināmas.
