Uldis Anže nospēlē to, ka Pērs nav ne izcils, ne varonis, bet šī ierindas cilvēka necilība ir atklāta izteiksmīgi un spilgti.
Režisors Viesturs Kairišs neliedz Pēram Gintam žēlsirdību, bet nebīstas būt sentimentāls un didaktisks
Pirmie vārdi, kas atskan izrādē, protams, ir Ozes «Pēr, tu melo!». Pēdējais ir Solveigas - «sapņo». Starp tiem norisinās cilvēka dzīve. Jau otro reizi šajā sezonā prātā nāk viduslaiku baznīcas uzvedumu tēls Jedermann - ikviens, katrs. Tāpat kā Fransuā, protagonists no Alvja Hermaņa inscenētā Mišela Velbeka romāna Pakļaušanās, Pērs Gints Viestura Kairiša uzvedumā ir tikai cilvēks - ne vairāk, ne mazāk. Izrādē aizkustina un pārsteidz saudzīgā uzmanība, ar kādu režisors sekojis «nevaroņa» dzīvei. Viņš neliedz žēlsirdību, bet nebīstas būt arī sentimentāls vai didaktisks.
Jaunā brieža nāve
Uldis Anže ir izrādes būtiskais centrs, un ne tikai tāpēc, ka spēlē titulvaroni. Savā ziņā Pērs ir turpinājums viņa «vienkāršajam» Lāčplēsim Kairiša iestudētajā Ugunī un naktī, bet citā pakāpē: aktieris vienlīdz daudz pasaka vārdos un ķermeņa valodā (horeogrāfe Elīna Lutce). Izrāde sākas ar Edvarda Grīga Rītu un pasakaini skaistu ziemeļu ūdenskritumu (scenogrāfs Reinis Dzudzilo), kurā raugās Pērs. Sakustas, it kā viņā mitinātos vēl kāds, kas cenšas izrauties ārā, kustība kļūst spēcīgāka, līdz acu priekšā Pērs pārvēršas par lidojošu jaunu briedi, un tieši tam Oze smiedamās uzsauc - tu melo! Tas jaunais briedis aizvien no jauna izraujas un izjauc praktiskus nodomus, izaicina kāzu viesus, aiznes kalnos Ingrīdu, kaitina māti. Kamēr viņā dzīvo briedis, Pērs ir jauns un cerību pilns. Briedis tiek nāvīgi ievainots Dovres veča valstībā, vēl paceļ galvu, lai aizvestu māti uz Zoria Moria pili, un mirst līdz ar viņu. Turpmāk Pēram ir pavisam cita plastika - biznesmeņa lietišķā izrādīšanās, veca kārībnieka «balerūna» pozas un palēcieni. Un pašās beigās, jau tuvojoties Pogu lējēja pannai, - mokoša vērpes kustība, cenšoties tikt vaļā no viņam vien sajūtamiem žņaugiem, it kā atdzīvojies būtu Mikelandželo Mirstošais vergs. Uldis Anže nospēlē to, ka Pērs nav ne izcils, ne varonis, bet šī ierindas cilvēka necilība ir atklāta izteiksmīgi un spilgti.
