NULL.
Romāns Jēzus bērnība lasītāju notur nepārtrauktā sasprindzinājumā
Dienvidāfrikā dzimušajam rakstniekam Džonam Maksvelam Kutzē (1940) piemīt pat biedējoša spēja notvert un nelaist vaļā lasītāja uzmanību, turklāt neatkarīgi no izraudzītās tēmas - vienalga, vai tā būtu postaparteīda Dienvidāfrikā uzvesta nežēlīgas morāles drāma kā romāns Negods (latviešu valodā iznācis 2003. gadā), vai daudzslāņaini metaforisks vispārinājums par pasaules kārtību un cilvēka dabu, kāds ir nupat iznākušais romāns Jēzus bērnība.
Nav brīnums, ka Kutzē proza neļauj palikt vienaldzīgam - to apliecina gan fakts, ka 2003. gadā rakstniekam tika piešķirta Nobela prēmija, gan, piemēram, angļu rakstnieka Martina Eimisa pārliecība, ka «Kutzē vispār nav talanta», jo «visu viņa stilu nosaka pilnīga nevēlēšanās radīt kaut drusciņu prieka». Nav grūti nojaust, ko Eimiss savā mūžīgajā lecīgumā ir vēlējies pateikt, tomēr, manuprāt, tas nepavisam nav talanta trūkums. Negoda lasīšana arī man šķita tikpat smags pasākums kā Mihaēla Hānekes filmas Dīvainās spēles skatīšanās, taču uztveres vieglumu vai smagumu, prieku vai tā trūkumu es sen neuzskatu par būtiskāko mākslas darba nozīmīguma vai kvalitātes kritēriju.
