Valda Čakare. Foto — Kristaps Kalns
Normunda Naumaņa balvas mākslas kritikā laureātei profesorei Valdai Čakarei piemīt asa prāta elegance un prasme ieturēt labvēlības distanci
Kritika kā žanrs nav tā dzejiskākā lieta — vērtēšana pieprasa analīzi, nevis liriku. Paradoksālā kārtā, formulējot, par ko šogad balva mākslu kritikā piešķirta Valdai Čakarei, vienai no asredzīgākajām, erudītākajām un izpausmēs ieturētākajām teātra speciālistēm, žūrijas priekšsēdētājs Ilmārs Šlāpins atļāvās izteikties negaidīti poētiski: «Valda Čakare ir teātra kritikas Mona Liza. Piekļūstot ļoti tuvu izrādei, Valda Čakare sevi patur noslēpuma un privātuma zonā.»
Par noslēpuma un privātuma zonu ir pilnīga taisnība — Valdas vārdu neatrast nevienā sociālajā tīklā, viņas bildes atrodamas tikai kādā oficiālā sakarībā, bet viņas domas uzzināmas vienīgi publikācijās, lekcijās, kam laimējas — personiskās sarunās vai, iespējams, vēstulēs.
