Seriāla Bitīt matos aktieru komanda: Voldemārs Šoriņš, Lelde Dreimane, Uldis Anže un Sanita Pušpure.
Saplēstā krūze un Bitīt matos - konformisms pašmāju televīzijā
Laiks ir spītīgi apstājies 90. gadu juceklī - šī doma nogulsnējas prātā pēc divu pašmāju televīzijas seriālu Bitīt matos (TV3) un Saplēstā krūze (LTV) noskatīšanās. Gandarījuma diemžēl nekāda. Saplēstās krūzes veidotāji domā, ka pseidoretro drēbēs ģērbti un mūsdienīgi runājoši ļaudis, rosīdamies teatrālā manierismā, spēs publiku pārliecināt par kaislīgām drāmām 30. gadu Latvijas laukos. Savukārt Bitīt matos - farss par kādas ģimenes peripetijām skaistumkopšanas salona uzturēšanā - izskatās kā izķeksēts no 80. gadu amerikāņu «sitkomiem». Butaforiskās dekorācijas filmas veidotāji gan piesauc kā pievienoto vērtību, jo tās esot izbūvētas «speciāli uzņemšanas vajadzībām radītā paviljonā». Seriāls pašreklāmā arī atgādina par «latviešu humora labākajām tradīcijām» un «ģimenisko vērtību popularizēšanu». Te arī prāta mežģis - atrast, kur tieši šīs «tradīcijas» nobēdzinātas. Mans minējums būtu pirmās epizodes aina, kurā trīs grūtnieces rikšo pakaļ «pavedējam» - meitu ģēģerim amerikāņu kantri mūzikas pavadījumā. Vai arī atkārtota zviegšana par galveno varoņu, aktrišu Sanitas Pušpures un Leldes Dreimanes spēlēto māsu, «papiņa» dzeršanas kaiti - trīcošām rokām un paģiru lāpīšanu.
