Ielas zēni ir azartisks 50. gadu Romas dzīves atveidojums, kas nav zaudējis vitalitāti arī mūsdienās
Slavenā itāļu kinorežisora Pjēra Paolo Pazolīni romāns Ielas zēni bieži balansē uz haosa robežas. Tā tas ir gan strukturāli — grāmatu veido savā starpā maz saistītas ainas, kas seko vairāku nabadzīgu Romas zēnu pieaugšanai pilsētas ielās —, gan valodas līmenī, vēstījumam nereti mēģinot vienlaikus atveidot pat pārāk daudzu puišu sajūtas un pārgalvīgo rīcību. Lasītājam paliek tāds kā vispārējas nekārtības iespaids, vienlaikus mulsinošs un fascinējošs. Tas gan arī ir ļoti piemērots šim darbam, šai pasaulei. Galu galā, ja pilsētā valda galvu reibinošs haoss, tad kāpēc lai vērotājam būtu citādi?
Romas zēni šajā bardakā jūtas lieliski, vienmēr vadoties tikai pēc konkrētā brīža vēlmēm un vajadzībām — izsalkuma, iekāres, garlaicības. Visbiežāk tas nozīmē mēģinājumus iegūt dažus simtus liru, lai tūlīt pat tās iztērētu. Nauda romānā īpašniekus maina ātri, citreiz tiekot notriekta kārumos, izklaidēs, bordeļos, bet citreiz — nolaupīta svešiniekam vai viņiem pašiem. Tāpēc par krāšanu vai taupīšanu nevar būt runa. Ja neiztērēsi tagad, nākamajās dienās liras pazudīs tik un tā, kā jau jebkurš laimes uzplaiksnījums puišu pasaulē. Tāpēc jādzīvo mirklim un naudai.
