Izstāde iesēdina laika mašīnā un ļauj atgriezties perestroikas pirmsākumos, kad stila tendences diktēja vēlme izrauties no padomju pelēcības un spīdīgie Rietumu modes žurnāli austrumbloku vēl nebija sasnieguši
Pirmās emocijas, ko izraisīja izstādes apmeklējums laikmetīgās mākslas centrā kim?, ir nostalģija un reminiscences par manas paaudzes agrīno jaunību - pašas un draugu centieniem būt/kļūt par alternatīvām personībām. Mode kā izpausmes forma šodienas trīsdesmitgadnieku un četrdesmitgadnieku paaudzei kļuva aktuāla astoņdesmito vidū. Man personiski - ap 1988.gadu, kad iestājos rozentāļos. Tobrīd pakāpeniski atmira obligātā prasība valkāt skolas formas. Mēs kūņojāmies laukā no pionieriem un savu personisko, arī vizuālo identitāti meklējām, palīgā ņemot apģērbu. Humpalu toreiz vēl nebija, tāpēc jauni, radoši noskaņoti cilvēki bija spiesti pielietot citus, būtībā daudz inovatīvākus paņēmienus, kā izskatīties efektīgi un ar apģērbu pierādīt citādību - atšķirību no kooperatīvu fashionistām un, protams, tiem pārējiem, pelēkā ļaužu pūļa. Tolaik Rīgas ielās klīda panki, metālisti, Veldzītes alternatīvie un jaunas mākslinieces pāršūtās kleitās. Sevi atminos soļojam ar rūtainu sakvojāžu un melniem kamašveidīgiem zābaciņiem no pašas Amsterdamas, kuri gan man bija aptuveni divus izmērus par lielu.
